Agnese Gaile: stereotipi par “vīriešu” un “sieviešu” profesijām ierobežo cilvēku izvēles un kavē ekonomikas attīstību

Lai gan publiskajā telpā bieži izskan apgalvojumi, ka mūsdienu sabiedrība ir atvērta un katrs var brīvi izvēlēties savu ceļu, statistika un sociālā realitāte rāda krietni konservatīvāku ainu. Latvijas darba tirgū aizvien saglabājas izteikta dzimumu segregācija – viena no augstākajām Eiropas Savienībā.

Joprojām pastāv profesijas, kurās viena vai otra dzimuma pārstāvji tiek uztverti kā izņēmums. Pirmsskolas izglītībā un sociālajā aprūpē vīriešu tikpat kā nav, savukārt tehnoloģiju un inženierzinātņu jomās sievietes saskaras ar neredzamām barjerām. Šis dalījums nav nejaušs – tā saknes sniedzas dziļi bērnībā, izglītības sistēmas tradīcijās un sabiedrības pieņemtajos uzskatos par to, kas katram dzimumam “piestāv” un kas ne.

Rāmis, ko uzliekam bērnistabā un skolā

Cilvēka profesionālās izvēles nesākas brīdī, kad tiek saņemts skolas beigšanas diploms; pamati tiek ielikti krietni agrāk – ģimenē, bērnudārzā un skolas solā. Bērnu apģērbu veikalu plauktos strikti nodalītās krāsas, rotaļlietu klāsts un pieaugušo replikas nemanāmi novelk robežas, kuras bērns pieņem kā pašsaprotamas. Zēniem jau no mazotnes tiek mācīts būt stipriem un neraudāt, kamēr meitenēm nereti aizrāda par kāpšanu kokos vai skaļu uzvedību. Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktores vietniece Agnese Gaile norāda uz šo mehānismu: “Mēs savā ziņā jau ieliekam to rāmi, jo daudzi sabiedrībā pieņemti uzvedības modeļi un stereotipi laika gaitā kļūst par pašsaprotamām normām un tiek nodoti no vienas paaudzes nākamajai.”

Šis agrīnais dalījums tiešā veidā atbalsojas izglītības posmā. Izglītības un zinātnes ministrijas dati par tā dēvētajām STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) jomām atklāj tendenci – kamēr vispārizglītojošajā skolas posmā meiteņu īpatsvars šajos priekšmetos vēl ir ap 38,3 procentiem, ārpusklases nodarbībās un padziļinātos interešu pulciņos tas noslīd līdz aptuveni 28 procentiem un ar katru gadu samazinās. Trūkstot mērķtiecīgam iedrošinājumam, atbilstošai infrastruktūrai vai skolotāju atbalstam reģionos, meitenes nereti tiek novirzītas uz mūzikas, mākslas vai humanitāro virzienu, savukārt zēniem sabiedrības spiediens kā nākamo ģimenes apgādnieku liek meklēt “pelnošas” profesijas, atturot no humanitārām vai sociālām jomām.

Ekonomiskā cena un šķēres darba tirgū

Stereotipi par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā nav tikai sadzīvisks jautājums – tiem ir reāla, izmērāma ekonomiskā cena. Latvijas darba tirgū iezīmējas divu veidu segregācija. No vienas puses, pastāv horizontālais dalījums, kad veselas nozares tiek uzskatītas par sieviešu vai vīriešu jomām. No otras puses, spilgti redzama vertikālā segregācija – pat tādās nozarēs, kurās dominē sievietes, augstākos vadošos amatus biežāk ieņem vīrieši, kamēr izpildītājas un speciālistes pārsvarā ir sievietes.

Īpaši izaicinoša situācija ir aprūpes jomā. Sabiedrībai novecojot un demogrāfiskajiem rādītājiem pasliktinoties, pieprasījums pēc aprūpes pakalpojumiem tikai pieaugs. Taču, ja aplūkojam šajā jomā strādājošo profilu, tās lielākoties ir sievietes vecumā virs 55 gadiem, kuras veic fiziski un emocionāli ārkārtīgi smagu, taču nepietiekami atalgotu darbu. Vīriešu iesaiste šajā jomā ir ļoti neliela, lai gan nozares ilgtspējai un sabiedrības vajadzību nodrošināšanai būtu nepieciešams daudz plašāks speciālistu loks. Līdzīga situācija ir pirmsskolas un pamatskolas izglītībā, kur vīriešu iesaisti lielā mērā ietekmē sabiedrības aizspriedumi par “vīriešu” un “sieviešu” profesijām. Rezultātā valsts un sabiedrība zaudē ievērojamu cilvēkkapitāla potenciālu, jo daļa cilvēku neizvēlas profesiju atbilstoši savām spējām, interesēm un talantiem, bet gan sabiedrības gaidu dēļ.

Agnese Gaile uzsver šīs attieksmes bezjēdzību: “Mēs neesam tik bagāti, lai šķiestos ar saviem cilvēkresursiem un neļautu kādam darīt to, ko viņš grib, spēj un prot, tikai tāpēc, ka mums šķiet, ka tas nav pietiekami sievišķīgi vai vīrišķīgi.” Ja jaunietis ar patiesu pedagoga talantu apkārtējo spiediena dēļ izvēlas kļūt par viduvēju programmētāju vai inženieri, zaudē ne vien viņš pats, bet arī visa sabiedrība.

Slieksnis ir pašu galvā

Bieži vien lielākais šķērslis netipiskas profesijas apgūšanai nav reāls noraidījums nozarē, bet gan bailes no tā, ko padomās citi. Uzņēmumos, kuros trūkst darbaroku un kur tiek vērtētas reālas prasmes, piemēram, modernajā informācijas tehnoloģiju vidē, jauni speciālisti tiek gaidīti ar atplestām rokām neatkarīgi no dzimuma. Taču slieksnis rodas brīdī, kad jaunietim jāpieņem lēmums un jāpaziņo par to ģimenei vai klasesbiedriem. Bailes tikt izsmietam vai nesaprastam liek izvēlēties “drošāko” un sabiedrības gaidām atbilstošāko variantu.

Šo iekšējo barjeru laušanai nepieciešami reāli iedvesmas stāsti un lomu modeļi. Spilgts piemērs ir 22 gadus vecais rūjienietis Kristaps Mellups, kurš uzdrīkstējies iet savu ceļu un kļuvis par kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnesi. Viņš veiksmīgi vada savu ziedu salonu, pieņem pasūtījumus un cep izcilas tortes, bet brīvajā laikā nododas medībām un makšķerēšanai. Jaunieša pieredze apliecina, ka sabiedrības uzliktās klišejas zaudē spēku brīdī, kad cilvēks dara savu darbu profesionāli un ar aizrautību. Kristaps Mellups atgādina: “Nav svarīgi, vai konkrētais darbs sabiedrībā tiek uzskatīts par sievišķīgu vai vīrišķīgu. Ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, un viņš ar to ir laimīgs, kāda nozīme dzimumam? Galu galā arī sievietes brauc ar traktoru, ir mednieces, darbojas profesijās un jomās, kuras kādreiz tika uzskatītas par izteikti vīrišķīgām.”

Kristapa ieteikums citiem jauniešiem ir tiešs un praktisks: “Draugi tavā vietā naudu nepelnīs, tāpēc nevajag savu dzīvi veidot, vadoties pēc tā, ko dara apkārtējie. Ja draugs izvēlas vienu profesiju vai sāk kādu biznesu, tas nenozīmē, ka tev jāiet tajā pašā virzienā. Iespējams, viņam šajā jomā veiksies lieliski, bet tu paliksi kaut kur aizmugurē un pēc laika vairs nesapratīsi, ko īsti vēlies. Tāpēc jāizvēlas savs ceļš.”

Kā panākt pārmaiņas – no politikas līdz ģimenes galdam

Pārmaiņas sabiedrības domāšanā notiek lēni, taču tās nav neiespējamas. Lai situācija mainītos, nepietiek tikai ar aicinājumiem būt atvērtiem. Kā rāda ziemeļvalstu pieredze, piemēram, Norvēģijā, vīriešu piesaistei izglītības un bērnudārzu sistēmai bija nepieciešams konkrēts politisks lēmums, valsts mērķprogrammas un reāls atalgojuma pieaugums šajā nozarē. Vienlaikus ar politiskiem lēmumiem būtiska ir komunikācija. Sabiedrības priekšstati par “sieviešu” un “vīriešu” profesijām neveidojas paši no sevis, tie tiek nostiprināti ikdienas vēstījumos, attēlos un valodā. Uzrunājot potenciālos kandidātus darba sludinājumos, sabiedrības informēšanas kampaņās un publiskajā telpā svarīgi ir izcelt cilvēka prasmes, spējas un profesionalitāti, nevis dzimumu.

Vienlaikus izšķirīga loma ir tam, kas notiek katrā mājoklī. Mājas darbi, ēst gatavošana un bērnu aprūpe nav “sieviešu darbi” – tie ir ikdienas pienākumi, ko kopdzīvē veic tas, kurš konkrētajā brīdī to spēj un var. Kamēr ģimenē tiks uzturēts uzskats, ka virtuve pieder tikai sievietei, bet skrūvgriezis tikai vīrietim, arī nākamās paaudzes turpinās skatīties uz pasauli caur rozā un zilu briļļu rāmi. Reāla līdztiesība sākas ar cieņu, vienlīdzīgām iespējām un drosmi ļaut katram cilvēkam īstenot savu potenciālu neatkarīgi no dzimuma un sabiedrības gaidām.

Agnese Gaile ar īsiem gaišiem matiem un auskariem, ģērbusies pelēkā žaketē ar sarkanu blūzi, stāv uz gaiša fona ar sakrustotām rokām un skatās kamerā.

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv

© 2026 publicētā satura visas tiesības aizsargātas.

Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.

Piekļūstamība un pieejamība

Digitālā satura piekļūstamība un fiziskā pieejamība nozīmē veidot vidi, informāciju un pakalpojumus tā, lai tos var izmantot ikviens cilvēks neatkarīgi no vecuma, veselības stāvokļa, dažādiem fiziskiem ierobežojumiem, digitālajām prasmēm vai dzīves situācijas, kurā viņš atrodas.

Iepazīsties ar kampaņas “Nolaid slieksni” piekļūstamības pamatprincipiem.