Dubultslazds – kā invaliditāte pastiprina sieviešu diskrimināciju

Latvijas sabiedrībā diskusijas par dzimumu līdztiesību un vides pieejamību bieži notiek paralēli un ir savstarpēji nesaistītas. Tomēr pastāv sociāla grupa, kurā abas šīs situācijas krustojas, – sievietes ar invaliditāti.

Diskriminācijai ir daudz formu un veidu. Tādā vai citādā veidā teju ikviena sabiedrības grupa var izjust šādu spiedienu: jaunieši, kas nav pieprasīti darba tirgū, jaunie vecāki, kuru karjeru un mobilitāti ierobežo bērna piedzimšana, seniori, smagi slimu cilvēku radinieki, seksuālās minoritātes utt.

Viena no “klasiskajām” diskriminācijas formām, par ko sabiedrībā notiek plašas diskusijas, ir dzimumu diskriminācija. Lielākoties tā attiecas uz sievietēm, viņu lomu ģimenē un sabiedrībā, nevienlīdzīgu atalgojumu, nevienlīdzīgām iespējām darba tirgū un ar bērnu audzināšanu saistītiem faktoriem. Mazāk tiek runāts par fenomenu, kad viens un tas pats cilvēks atbilst diviem vai pat vairākiem diskriminācijas modeļiem. To pētniecībā dēvē par intersekcionalitāti – jēdzienu, kas skaidro, kā dažādas cilvēka identitātes un sabiedrības gaidas slāņojas cita virs citas un pastiprina diskrimināciju. Latvijas Universitātes asociētā profesore un vadošā pētniece Marita Zitmane intersekcionalitātes būtību skaidro ar trāpīgu salīdzinājumu: “Cilvēki ir kā sīpoli. Lobot sīpolu, mēs tam varam noņemt slāni pēc slāņa, un arī cilvēkam ir šie slāņi jeb dažādas identitātes. Kad runa ir par sievietēm ar invaliditāti, mēs saskaramies ar dubulto diskrimināciju, kur katrs sociālais slānis padziļina problēmu, padarot tās pārvarēšanu ievērojami grūtāku.”

Nebeidzamais mājas solis un sabiedrības gaidas

Sabiedrības spiediens un gaidas pret indivīdu veidojas atkarībā no viņa identitātes slāņiem. Vīrietim invaliditāte var radīt izteiktu maskulinitātes krīzi, jo sabiedrība no viņa joprojām sagaida spēku un primārā apgādnieka lomu, bet sievietes gadījumā invaliditātes pieredzi būtiski ietekmē un deformē tradicionālās gaidas saistībā ar mātes lomu un mājas soli. No sievietes sabiedrība primāri sagaida “pareizo mājsaimnieci” – viņas uzdevums ir bērnu aprūpe un pavarda sargāšana. Šis spiediens nemazinās arī tad, ja sievietei ir nopietni funkcionāli ierobežojumi. Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta dati spilgti ilustrē šo realitāti. Marita Zitmane dalās ar statistiku: “Sieviete ar invaliditāti Latvijā ar mājas uzkopšanu nodarbojas vidēji 56 stundas nedēļā, bet sievietes bez invaliditātes – 55 stundas. Atšķirība ir minimāla! Nekādu atlaižu vai palīdzības no ārpuses nav, un mājas solis ir jāveic pilnā apjomā.” Šo iekšējo un ārējo spiedienu pastiprina arī sistēmiski un infrastruktūras šķēršļi, kas atklāti demonstrē, ka sabiedrība un institūcijas sievieti ar invaliditāti bieži vien nemaz neuztver kā potenciālu māti. Latvijā sievietēm ar kustību vai redzes traucējumiem trūkst pilnvērtīgi pielāgotu ginekoloģisko un reproduktīvās veselības pakalpojumu, kas padara medicīnas aprūpes pieredzi ļoti sāpīgu. Tāpat fiziskā vide nereti liedz vecākam aktīvi līdzdarboties sava bērna dzīvē, jo pat ieejas skolās un bērnudārzos bieži nav piemērotas, lai tajos iekļūtu cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Pavisam vienkāršs jautājums: cik bieži jūs skolā vai bērnudārzā esat redzējuši cilvēku ratiņkrēslā – vienalga, pieaugušo vai bērnu? Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki neeksistē?

Sliekšņi vidē un prātos

Vides nepieejamība un aizspriedumi prātos ir tie sliekšņi, ar kuriem ikdienā saskaras kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnese Ieva Sproģe-Grigorjeva. Viņai pirms sešiem gadiem strauji sāka zust redze, bet nesen ģenētiskās analīzes uzrādīja retu diagnozi – Ašera sindromu, kas nozīmē arī pakāpenisku dzirdes un līdzsvara zudumu. Neraugoties uz to, viņa turpina aktīvu dzīvi un kopā ar apvienības “Apeirons” domubiedriem pārbauda publisko ēku pieejamību. Cīnoties par savām elementārajām tiesībām ārpus mājas, Ieva Sproģe-Grigorjeva novērojusi, ka “vislielākais slieksnis ir nevis fiziski sastopamais, bet gan prātos dzīvojošais”. Kampaņas vēstnese pauž skaidru nostāju par sabiedrības attieksmi: “Daļa sabiedrības uzskata, ka nodrošināt piekļūstamākas telpas un pasākumus ir labdarība. Tas ir lielākais slieksnis, no kura izriet viss cits. Ir jāmaina domāšana.”

Ieva uzsver, ka domāšanas maiņa ir jāsāk jau no pašiem pamatiem, tostarp nopietni pārskatot izglītības sistēmu un likumdošanu. Palīdzot meitai mācībās, viņa atklājusi, ka sociālo zinību uzdevumos nedzirdīgs bērns joprojām nekorekti nosaukts par kurlu, tādējādi skolēnos jau agrīni ieaudzinot nepareizus stereotipus. “Jāsāk ar informācijas nodošanu sākumskolās, tostarp ar mācību līdzekļu revīziju,” Ieva Sproģe-Grigorjeva uzsver. Arī likumdošanā nepieciešamas tūlītējas izmaiņas, lai novērstu “ķeksīša pēc” uzbūvētu nefunkcionālu rampu izveidi. Jebkurai peļņu gūstošai vietai būtu maksimāli jānodrošina piekļūstamība un jāsaņem nevalstisko organizāciju vai ministrijas akcepts.

Neizmantotais potenciāls un birokrātijas šķēršļi

Vēl viens būtisks dubultās diskriminācijas aspekts ir ekonomiskā neaizsargātība un nodarbinātība. Eiropas dzimumu līdztiesības indeksa dati rāda, ka Latvijā sievietes ar invaliditāti ir ievērojami mazāk nodarbinātas nekā vīrieši ar tādiem pašiem ierobežojumiem. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā daudzi funkcionālie traucējumi nav šķērslis augsti kvalificētam darbam, un cilvēki ar invaliditāti spēj sniegt augstu pievienoto vērtību, taču bieži vien sabiedrība šos cilvēkus nesaskata kā pilnvērtīgus darbiniekus. Marita Zitmane vērš uzmanību uz sabiedrības neizmantotajām iespējām: “Mēs ļoti daudz ko norakstām kā neaizmantotu resursu, jo mums ir kaut kādi priekšstati un aizspriedumi. Piemēram, mātes pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma – uz viņām skatās kā uz nederīgu darbinieku. Invaliditāte to vēl pastiprina.” Turklāt uzņēmējiem, kas patiesi vēlētos integrēt šos cilvēkus darba tirgū, nereti nākas saskarties ar birokrātiskiem šķēršļiem. Pētniece uzsver – kamēr sistēma neveicinās šo cilvēku nodarbinātību, tikmēr dubultā diskriminācija ierobežos tūkstošiem sieviešu dzīvi. Izpratnes maiņa ir ilgs process, bet tas ir vienīgais ceļš uz sabiedrību, kurā katrs tiek vērtēts pēc būtības un kurā vides pieejamība tiek uztverta kā pamattiesības

Maritas Zitmanes portrets. Viņa ar gaišiem, plecu garuma matiem, tumšā apģērbā un pērļu kaklarotu skatās tieši kamerā uz pelēka fona.

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv

© 2026 publicētā satura visas tiesības aizsargātas.

Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.