Ivars Balodis: Vairāk šķēršļu – mazāk dzīves

Ikvienā Rietumeiropas pilsētā, piemēram, Berlīnē, uz ielām, sabiedriskajā transportā un citās publiskās vietās ir liels skaits cilvēku, kuri, lai pārvietotos vai justos droši, izmanto dažādas palīgierīces. Latvijā cilvēku ar invaliditāti noteikti nav mazāk, bet liela daļa ir ieslodzīta aiz grūti pārvaramas šķēršļu joslas.

Viens no sliekšņiem starp cilvēkiem ar invaliditāti un pārējo sabiedrību ir dalījums “mēs” un “viņi”. Pieņemot un saprotot, ka mēs visi esam vienota sabiedrība, ka ikvienam no mums ir gan īpašas, gan arī visiem kopīgas vajadzības, mainās attieksme un attiecības.

Rietumeiropā plaši izplatīta ir prakse, kad vecāka gadagājuma cilvēki izmanto ratiņkrēslus, lai vieglāk pārvietotos. Tas nozīmē, ka dažādas uzbrauktuves, rampas un lifti ir domāti visiem. Maz ticams, ka kāds arhitekts projektā neparedzētu vietu kāpnēm. Lai publiskas telpas būtu pieejamas visiem, tās vienkārši tādas vajadzētu veidot. Ziemā nenotīrītas ietves traucē visiem, bet cilvēkam ratiņkrēslā tas var būt izšķirīgais faktors, lai pieņemtu lēmumu, doties vai nedoties ārā no mājas. Un cik bieži jūs kafejnīcā pie blakus galdiņa esat redzējuši jautru kompāniju ratiņkrēslos? Visticamāk, nekad. Un tas nav tāpēc, ka viņiem nav naudas vai nekad nav jautri. Nē, kafejnīcā nevar iekļūt, tajā nav tualetes ar atbilstošu aprīkojumu un galdi ir pārāk augsti. Tā kafejnīca zaudē ieņēmumus, jo vienkārši neredz savus potenciālos klientus.

Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis skaidro situāciju: “Šī izolācija ir tiešas sekas sistēmiskai nevērībai un nepiemērotai videi. Latvijā cilvēku ar invaliditāti ir daudz, bet, patiesību sakot, tās iespējas, kur viņi var doties, ir diezgan ierobežotas. Ziemā vispār ļoti grūti kaut kur aiziet. Ir nenotīrītas ietves, sniegs, kas ir nacionāla nelaime, un mēs pēkšņi nezinām, ko ar to darīt. Šī situācija veido bīstamu apburto loku – pakalpojumu sniedzēji sāk kļūdaini uzskatīt, ka viņu klientu vidū šādu personu vienkārši nav, tādēļ pielāgojumi nav nepieciešami.”

Zaudējums ekonomikai

Vides pieejamība nav tikai sociāls jautājums – tas ir tīrs ekonomiskais aprēķins, ko daudzi Latvijas uzņēmēji joprojām ignorē, nesaprotot, cik daudz potenciālo klientu viņi zaudē katra nepārvaramā sliekšņa dēļ. Ivars Balodis šo mehānismu skaidro ar ļoti praktisku piemēru par biroja kolēģu kopīgām pusdienām. “Mums ir birojs Rīgas centrā, un, ja mēs ar kolēģiem ejam pusdienās, esam kādi 6–7 cilvēki, no kuriem viens vai divi ir ratiņkrēslā. Mēs izvēlamies tādu ēstuvi, kas ir pieejama. Tas nozīmē, ka katru dienu vieta, kas ir pieejama, iegūst vairāk klientu nekā tā, kura nav pieejama. Uzņēmējiem būtu jāsaprot, ka katrs šāds nepārvarams šķērslis ir tiešs zaudējums viņu makam, jo pat viens klients ar kustību traucējumiem nosaka visas viņa pavadošās grupas izvēli.”

Bīstamā palīdzība

Viens no būtiskākajiem sliekšņiem, kas kavē cilvēku ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā, ir mūsu attieksme pret atšķirīgo. Ieraugot cilvēku ratiņkrēslā, daļa novēršas, bet citi cenšas palīdzēt – pat nepavaicājot, vai tas ir nepieciešams. Sabiedrībā joprojām valda nezināšana par to, kā pareizi komunicēt un palīdzēt, un reizēm tam ir traģisks rezultāts, kad pārlieku centīga, bet patiesībā nevajadzīga palīdzība kļūst bīstama.

Ivars Balodis dalās ar skarbu stāstu par kādu “Apeirona” kolēģi un viņas traumatisko pieredzi sabiedriskajā transportā. “Labie cilvēki, redzot, ka meitene vēlas tikt ārā no transporta, metās viņai palīdzēt un stumt. Bet tās nolaižamās plāksnes beigās ir sprauga, ar ko cilvēks ratiņkrēslā rēķinās, bet šajā gadījumā mazie ritenīši tajā iesprūda, ratiņkrēsls apgāzās, meitene uztaisīja sešas kūleņus, galvā ir trauma, kaut kādas piecas vai sešas šuves. Divus trīs mēnešus viņa vienkārši mājās guļ, jo ir smags smadzeņu satricinājums.”

Viens no kampaņas Nolaid slieksni vēstnešiem Elvis Kurpnieks iesaka nebaidīties no cilvēka ratiņkrēslā, bet arī bez vajadzības netraucēt. “Ja gadās redzēt, ka cilvēkam ir grūti kaut ko paveikt, nevajag uzreiz skriet un risināt situāciju, bet pieiet un pajautāt, vai nepieciešama palīdzība. Svarīgi saprast, ka cilvēkam ratiņkrēslā ir pašam sava griba, savas domas, savas vajadzības. Viņš joprojām ir cilvēks.”

Neizmantotais potenciāls

Laikā, kad uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu, milzīga sabiedrības daļa joprojām paliek ārpus darba tirgus tikai tāpēc, ka sistēma neprot novērtēt viņu spējas. Ivars Balodis uzsver, ka daudziem cilvēkiem ar invaliditāti darbs ir ne tikai ienākumu avots, bet arī pašcieņas jautājums, un viņi var būt izcili darbinieki specifiskās jomās. “Mēs šo potenciālu neizmantojam kā labu darbaspēku kaut vai vienkāršiem darbiem, jo reizēm darba devējiem, tas šķiet milzīgs apgrūtinājums – komunicēt, domāt, prasīt, noskaidrot kaut ko. Bet, ja tā būtu valsts atbalsta programma, piemēram, atbalstītā darba sistēma, kur ir viens mentors vai darbaudzinātājs, kurš uzpasētu, pieskatītu un uzraudzītu šos cilvēkus, komunicētu ar darba devēju, tā būtu brīnišķīga lieta. Valstij ir jāmaina attieksme no pasīvas pabalstu izmaksāšanas uz aktīvu atbalstu nodarbinātībai, radot mehānismus, kas palīdzētu darba devējiem pārvarēt nezināšanas barjeru.”

Savā pieredzē dalās arī Elvis Kurpnieks: “Iepriekš strādāju lauksaimniecības nozarē, bet tagad esmu aģents ģimenes izveidotā ceļojumu aģentūrā. Pēc traumas nesapratu, ko es turpmāk varētu darīt, jo pirms tam vairāk biju strādājis fiziski. Hobija līmenī sāku nodarboties ar video montāžu, tad man piedāvāja pamācīties šo darbiņu, un man patika. Tagad esmu ceļojumu aģents un paralēli arī filmēju video par sevi sociālajiem tīkliem.”

Formāla pieeja

Vides pieejamības jomā Latvijā bieži vērojama situācija, kad normatīvi tiek izpildīti tikai “uz papīra”, radot risinājumus, kas praktiski nav lietojami. Ivars Balodis šo formālo pieeju salīdzina ar nepareizi sašūtu apģērbu, kur it kā visas detaļas ir vietā, bet rezultāts ir nederīgs. “Piemēram, lai būtu žakete, ir jābūt oderei, ir jābūt apkaklītei, pogcaurumiem, piedurknēm, kabatām – visam jābūt. Taču, ja mēs uztaisām visu pēc normatīviem, bet abas piedurknes ir vienā pusē, pogcaurumi ir uz muguras un pogas ir priekšā šeit kaut kur... It kā viss ir, bet, nepareizi saliekot, tu nevari to žaketi izmantot. Pieejamība nav tikai rampas metru vai slīpuma grādu skaitīšana, bet gan jēgpilna izpratne par to, kā cilvēks šo vidi izmantos, lai tā būtu palīdzīga, nevis kārtējais slieksnis, kas jāpārvar.”

Iekšējais slieksnis

Tomēr nepieejamā infrastruktūra un sabiedrības attieksme nebūt nav vienīgās problēmas, kas jāpārvar cilvēkiem ar invaliditāti. Nereti vēl lielāks šķērslis ir pašu iekšējā pārliecība. Elvis, kurš pirms astoņiem gadiem nonāca ratiņkrēslā pēc neveiksmīga lēciena baseinā, uzsver, ka atgriešanās sabiedrībā sākas ar personīgu lēmumu. “Lai izkļūtu no depresīvās čaulas, vispirms slieksnis jānolaiž pašam cilvēkam.” Viņš atzīst, ka sākumā bijis noslēgts un drūms, taču ģimenes atbalsts un spēja pārvarēt bailes no citu skatieniem ļāva atsākt strādāt un pat ceļot. Viņa pieredze rāda, ka fiziskie ierobežojumi nemaina cilvēka būtību. Tieši spēja nolaist iekšējo slieksni ir atslēga uz pilnvērtīgu dzīvi, neskatoties uz apkārtējās vides nepilnībām.

Tam piekrīt arī Ivars Balodis, sakot, ka vide ir tikai 60 % no problēmas, bet pārējie 40 % ir paša cilvēka motivācija un vēlme iesaistīties. “Mēs ļoti maz esam strādājuši pie tā, ka cilvēks ar invaliditāti ir līdzvērtīgs citiem un arī viņiem kaut kas jādod sabiedrībai, ne tikai ir jābūt līdzjūtības un žēlastības objektiem.” Veiksmes formula ir vienkārša – ja cilvēka iekšējā griba satiekas ar sakārtotu vidi, invaliditāte pārstāj būt par ikdienas varonību, bet kļūst par vienkāršu dzīvi. Balodis atklāj, ka “Apeirona” jauniešu centrā šī filozofija tiek īstenota praktiski, mācot patstāvību jau no pamatiem. “Te ir forši, te mēs mācāmies pārvarēt sevi, darīt praktiskas lietas – mazgāt traukus, mazgāt grīdas. Tev jāiemācās parūpēties pašam par sevi un jāparūpējas arī par citiem.”

Ivars Balodis publicitates: Vīrietis brillēs runā mikrofonā pasākuma laikā. Viņš ir ģērbies tumšā žaketē un baltā augstapkakles džemperī, vienā rokā turot planšeti, bet ar otru roku žestikulējot. Fonā redzama sarkana siena un silti izgaismots fons.

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv