Rietumeiropas pilsētās bieži var redzēt cilvēkus ar ratiņkrēsliem un citām palīgierīcēm.

Viņi pārvietojas pa ielām, brauc sabiedriskajā transportā un apmeklē dažādas vietas.

Arī Latvijā ir daudz cilvēku ar invaliditāti.

Taču daudziem ir grūti iziet no mājas un piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Viens no šķēršļiem ir domāšana par “mēs” un “viņi”.

Svarīgi saprast, ka visi cilvēki ir sabiedrības daļa.

Visiem cilvēkiem ir gan kopīgas, gan atšķirīgas vajadzības.

Daudzās valstīs vecāki cilvēki izmanto ratiņkrēslus, lai vieglāk pārvietotos.

Tāpēc rampas, lifti un uzbrauktuves ir vajadzīgas visiem cilvēkiem.

Publiskām vietām jābūt pieejamām ikvienam.

Ziemā nenotīrītas ietves traucē visiem cilvēkiem.

Taču cilvēkam ratiņkrēslā tas var nozīmēt, ka viņš nevar iziet no mājas.

Cilvēkus ratiņkrēslos reti redz kafejnīcās.

Tas nenozīmē, ka viņi nevēlas tur būt.

Bieži ir grūti tikt iekšā kafejnīcās.

Daudzās vietās nav piemērotu tualešu.

Galdi dažreiz ir pārāk augsti.

Tāpēc cilvēki ar kustību traucējumiem ir grūti un neērti izmantot šīs vietas.

“Apeirons” vadītājs Ivars Balodis saka, ka cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā ir maz iespēju piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

Viņš uzsver, ka ziemā pārvietoties ir īpaši grūti.

Nenotīrīts sniegs un slikta vide rada daudz problēmu.

Tāpēc daži uzņēmēji domā nepareizi.

Viņi domā, ka viņiem nav klientu ar invaliditāti.

Zaudējums uzņēmumiem

Nepieejama vide ir ne tikai sociāla problēma.

Tas ir arī zaudējums uzņēmumiem.

Ja vieta nav pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā, uzņēmums zaudē klientus.

Ivars Balodis stāsta, ka viņš kopā ar kolēģiem izvēlas tikai pieejamas ēstuves.

Ja viens cilvēks nevar iekļūt telpās, visa grupa izvēlas citu vietu.

Tas nozīmē, ka pieejamas vietas iegūst vairāk klientu.

Kā palīdzēt pareizi

Daudzi cilvēki nezina, kā pareizi palīdzēt cilvēkiem ratiņkrēslā.

Dažreiz cilvēki palīdz bez jautāšanas.

Tas var būt bīstami.

Ivars Balodis stāsta par negadījumu sabiedriskajā transportā.

Cilvēki mēģināja palīdzēt meitenei ratiņkrēslā izkāpt no transporta.

Viņi stūma ratiņkrēslu bez jautāšanas.

Ratiņkrēsla riteņi iesprūda šaurā spraugā grīdā.

Ratiņkrēsls apgāzās.

Meitene stipri sasitās un guva galvas traumu.

Viņai ilgi vajadzēja ārstēties mājās.

Kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnesis Elvis Kurpnieks saka, ka vispirms vajag pajautāt, vai cilvēkam nepieciešama palīdzība.

Vēstnesis ir cilvēks, kurš pārstāv kādu ideju, projektu vai kampaņu.

Cilvēkiem ratiņkrēslā ir savas domas, vēlmes un vajadzības.

Nevajag uzreiz rīkoties viņa vietā.

Viņi joprojām ir cilvēki.

Neizmantotais potenciāls

Daudzi cilvēki ar invaliditāti var un vēlas strādāt.

Tomēr viņiem bieži ir grūti atrast darbu.

Darba devēji dažreiz baidās.

Viņi dažreiz nezina, kā pielāgot darba vietu cilvēkiem ar dažādām vajadzībām.

Ivars Balodis saka, ka cilvēki ar invaliditāti var būt labi darbinieki.

Viņš uzskata, ka valstij vairāk jāpalīdz darba devējiem.

Piemēram, varētu būt mentori, kuri palīdz gan darbiniekam, gan uzņēmumam.

Mentors ir cilvēks, kurš dalās ar savu pieredzi un padomiem.

Arī Elvis Kurpnieks pēc traumas atrada jaunu darbu.

Agrāk viņš strādāja fizisku darbu lauksaimniecībā.

Tagad viņš strādā ģimenes ceļojumu aģentūrā.

Viņš arī filmē video sociālajiem tīkliem.

Pieejamība tikai “uz papīra”

Dažreiz noteikumi tiek izpildīti tikai formāli.

Tas nozīmē, ka vide izskatās pielāgota, bet patiesībā to nav ērti lietot.

Ivars Balodis salīdzina to ar nepareizi uzšūtu žaketi.

Visas detaļas it kā ir, bet apģērbu nevar izmantot.

Tāpat arī rampas vai citi risinājumi var būt neērti un nederīgi.

Svarīgi ir domāt par to, kā cilvēks vidi izmantos ikdienā.

Iekšējais slieksnis

Ne visi šķēršļi jeb grūtības ir redzamas.

Dažreiz lielākais šķērslis ir bailes un neticība sev.

Elvis Kurpnieks saka, ka pēc traumas viņš bija noslēgts un bēdīgs.

Viņam bija bail no citu cilvēku skatieniem.

Ģimenes atbalsts palīdzēja viņam atgriezties sabiedrībā.

Tagad Elvis strādā un ceļo.

Viņš uzsver, ka cilvēkam pašam ir jāgrib mainīt savu dzīvi.

Arī Ivars Balodis saka, ka svarīga ir cilvēka motivācija.

Viņš domā, ka cilvēki ar invaliditāti nav tikai žēlojami.

Viņš saka, ka pret viņiem vajag izturēties kā pret jebkuriem citiem cilvēkiem.

Viņi var būt aktīva un vērtīga sabiedrības daļa.

“Apeirons” jauniešu centrā cilvēki mācās būt patstāvīgi.

Viņi apgūst ikdienas prasmes un palīdz arī citiem.

Vairāk šķēršļu – mazāk dzīves. Eksperta Ivara Baloža viedoklis.