Jaunās mātes darba tirgū: nevienlīdzība, par kuru vērts aizdomāties 8. martā

Gan Latvijas statistika, gan starptautiski pētījumi rāda – bērna piedzimšana joprojām būtiski ietekmē sieviešu ienākumus, karjeras izaugsmi un iespējas darba tirgū.

Bieži vien ir grūti pateikt, ko īsti darīt ar 8. martu – Starptautisko sieviešu dienu – atzīmēt, svinēt, pieminēt vai varbūt skumt? Katrā ziņā šī diena noteikti nav par sievišķības svinēšanu vai romantiku, vai pavasara atnākšanu. Bieži vien, skatoties dažādajos pētījumos par dzimumu līdztiesības situāciju, liekas, ka atbilstošākais, ko darīt 8. martā, ir skumt. Skumt, jo dati neuzrāda būtiskas izmaiņas un uzlabojumus jau tā grubuļainajā ceļā uz dzimumu līdztiesību. Skumt arī tāpēc, ka daļā sabiedrības jautājumi par dzimumu līdztiesību tiek noniecināti, uztverti kā nenopietni, nesvarīgi un vienkārši – ko tās sievietes tur var ņemties.

Dzimumu līdztiesība nav tikai vērtību jautājums – tā ir ļoti cieši saistīta ar ekonomikas izaugsmi un sabiedrības labklājību. OECD dati liecina, ka dzimumu nevienlīdzības novēršana nodarbinātības jomā un darba samaksas atšķirības starp dzimumiem samazināšana (vidēji 11% starp OECD valstīm) var ievērojami veicināt ekonomisko izaugsmi, potenciāli palielinot OECD IKP uz vienu iedzīvotāju par 8,8 % līdz 2060. gadam (OECD, 2025). Sieviešu pilnvērtīga līdzdalība darba tirgū šajā ziņā ir ne tikai sociālā taisnīguma, bet arī ekonomiskās attīstības jautājums. Un tieši tāpēc satraucoša ir realitāte, ar kuru saskaras sievietes, kuras pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriežas darba tirgū, vai sievietes, kuras turpina rūpēties par maziem bērniem un vienlaikus mēģina noturēties darba dzīvē. Ja mēs runājam par izaugsmi, produktivitāti un cilvēkkapitālu, tad šis ir viens no aspektiem, kur nevienlīdzība maksā ļoti dārgi – gan ģimenēm, gan valstij.

Latvijas kontekstā to var redzēt arī ļoti konkrētā veidā. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem par bruto darba samaksas atšķirību starp sievietēm un vīriešiem pa vecuma grupām Latvijā 2024. gadā ir novērojama tendence, ka dzimumā balstītā algu atšķirība pieaug tieši reproduktīvā vecuma grupās. Ja analīzi fokusē uz reproduktīvā vecuma grupām (aptuveni 25–44 gadi), redzams, ka dzimumu algu atšķirība šajā periodā palielinās. Vecuma grupā 25–34 gadi bruto darba samaksas atšķirība starp dzimumiem ir aptuveni 11,2 %, savukārt vecuma grupā 35–44 gadi tā pieaug līdz aptuveni 16,6 %. Tas nozīmē, ka laikā, kad daudziem cilvēkiem veidojas ģimene un piedzimst bērni, atalgojuma atšķirība starp sievietēm un vīriešiem kļūst izteiktāka.

Šī tendence bieži tiek saistīta ar tā saukto “motherhood penalty” jeb mātes sodīšanu darba tirgū. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir iegūts ievērojams empīrisku pierādījumu kopums par “motherhood penalty” darba tirgū. Ar šo jēdzienu apzīmē sistemātisku atalgojuma, karjeras izaugsmes un nodarbinātības iespēju samazinājumu, ar ko saskaras sievietes pēc bērna piedzimšanas, salīdzinot gan ar sievietēm bez bērniem, gan ar vīriešiem – tai skaitā tēviem, kurus līdzīga sodīšana par bērna ienākšanu ģimenē neskar. Tieši pretēji, vairāki pētījumi apstiprina, ka vīrieši bieži vien pēc bērna piedzimšanas saņem tā saukto “tēva bonusu” – algas palielinājumu –, kas krasi kontrastē ar “mātes sodu”, kad sieviešu ienākumi samazinās (Andrew et al., 2021).

Tas, kas dažkārt tiek mēģināts pasniegt kā “sieviešu izvēļu” jautājums, pētījumos atklājas daudz strukturālāk. Pētījumi liecina, ka pēc bērna piedzimšanas sievietes biežāk pārtrauc darba aktivitātes vai samazina darba slodzi, kas var ietekmēt viņu karjeras attīstību un atalgojuma pieaugumu (Budig & England, 2001). Līdzīgas tendences atklāj arī eksperimentāls pētījums par darba devēju attieksmi. Tas rāda, ka mātes biežāk tiek vērtētas kā mazāk vērtīgs darbaspēks, kas var samazināt viņu iespējas saņemt paaugstinājumu vai augstāku atalgojumu (Correll, Benard & Paik, 2007).

Šeit ir svarīgi saprast: šie nav tikai “vidējie rādītāji”, kas pazūd, ja pietiekami ilgi gaida vai ļoti cenšas. Tie ir mehānismi, kas ir iesakņojušies darba tirgū, dominē darba devēju attieksmēs, un “domāt gaišas domas” šajā gadījumā nebūs risinājums. Īpaši spēcīgus pierādījumus par diskriminācijas mehānismiem sniedz tā sauktie audita vai korespondences eksperimenti. Korels, Benards un Paiks (Correll, Benard & Paik, 2007) veica eksperimentu, kurā darba devējiem tika iesniegti identiski CV, vienīgā atšķirība bija norāde uz bērna esamību. Rezultāti parādīja, ka mātes tika vērtētas kā mazāk kompetentas un mazāk “apņēmīgas”, viņām tika piedāvāts zemāks sākuma atalgojums, un viņas retāk tika aicinātas uz interviju nekā sievietes bez bērniem. Interesanti, ka līdzīgs efekts netika novērots tēviem; dažos gadījumos vīrieši ar bērniem pat tika vērtēti pozitīvāk.

Latvijā aprūpes pienākumu nevienlīdzība ir redzama arī statistikā. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datiem 2024. gadā slimības pabalstu slima bērna kopšanas gadījumā daudz biežāk saņēma sievietes: 66,1 % saņēmēju ir sievietes un 33,9 % vīrieši, kas nozīmē, ka tieši mātes vairumā gadījumu pārtrauc darbu, lai rūpētos par slimu bērnu (VSAA, 2024). To apstiprina arī Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta “CARE Survey 2024” dati – Latvijā 41 % sieviešu bērnu aprūpei velta vairāk nekā 35 stundas nedēļā, kamēr vīriešu vidū tie ir tikai 15 % (EIGE, 2024). Tas parāda, ka bērnu aprūpe joprojām lielākoties gulstas uz sievietēm, kas ietekmē arī viņu iespējas pilnvērtīgi piedalīties darba tirgū.

Un, protams, ir vēl viena lieta, par kuru mēs bieži runājam pārāk maz – stereotipi. Balstoties uz EIGE “Gender Equality Index” datiem par dzimumu stereotipiem (2024), Latvijas sabiedrībā dominējošā attieksme pret aprūpi un ģimenes pienākumu sadali atklāj izteiktas dzimumu atšķirības. Pirmkārt, attiecībā uz apgalvojumu “Ja bērnu aprūpes pakalpojumi nav pieejami, mātei būtu jāpaliek mājās ar bērnu, bet tēvam jāturpina strādāt”, Latvijā šim uzskatam piekrīt 57 % sieviešu un 59 % vīriešu, kamēr Eiropas Savienībā kopumā tam piekrīt tikai 33 % sieviešu un 42 % vīriešu. Tas nozīmē, ka Latvijā šis tradicionālais priekšstats par dzimumu lomām ir ievērojami izplatītāks nekā ES vidēji. Atšķirība ir īpaši izteikta pašu sieviešu vidū – Latvijā šim uzskatam piekrīt par 24 procentpunktiem vairāk sieviešu nekā ES kopumā. Tas atklāj, ka stereotipiska attieksme pret dzimumu lomām ir raksturīga kā vīriešiem, tā arī sievietēm. Neviens nav imūns.

Un tieši šeit parādās tas, ko pētnieki dēvē par pārklājošo diskrimināciju – situāciju, kad vairāki apstākļi vienlaikus palielina nevienlīdzības risku. Sievietes darba tirgū jau tā saskaras ar dzimumu nevienlīdzību, bet brīdī, kad viņām pievienojas arī aprūpes pienākumi, šie riski var būtiski pieaugt. Citiem vārdiem sakot, sieviete darba tirgū var saskarties ar diskrimināciju kā sieviete, bet jaunā māte – kā sieviete un kā persona ar aprūpes pienākumiem. Šī kombinācija var ietekmēt gan darba devēju attieksmi, gan karjeras iespējas, gan atalgojuma dinamiku.

Kopumā šie dati rāda, ka Latvijā joprojām ir salīdzinoši spēcīgi stereotipi par sievietes lomu bērnu aprūpē un mājsaimniecībā. Vienlaikus atbalsts vienlīdzīgai vecāku iesaistei aprūpē ir zemāks nekā Eiropas Savienībā kopumā, kas var veicināt situāciju, ka bērnu aprūpes pienākumi biežāk gulstas uz sievietēm. Un tieši šeit man gribas atgriezties pie 8. marta izjūtas: jo, kamēr sabiedrībā un darba tirgū ir ierakstīts pieņēmums, ka “ja kas, mātei jāpaliek mājās”, tikmēr jaunās mātes pēc bērna ienākšanas ģimenē turpinās maksāt cenu ar karjeras iespējām, ar ienākumiem, ar profesionālo pašapziņu un bieži vien arī ar veselību (fizisko un mentālo).

Mēs daudz runājam par demogrāfiju, tiek izdomātas dažādas iniciatīvas, kas vērstas uz bērnu skaita pieaugumu ģimenēs. Bet, ja bērna ienākšana ģimenē turpinās finansiāli sodīt strādājošās mātes, pat ar visdāsnākajiem pabalstiem nebūs gana.

Atsauces

Office for National Statistics. (2023). Mothers face 42 % drop in earnings after first child. The impact of motherhood on monthly employee earnings and employment status, England - Office for National Statistics

Institute for Fiscal Studies. (2018). The gender wage gap and the role of children. The gender pay gap in the UK: children and experience in work | Institute for Fiscal Studies

European Institute for Gender Equality (EIGE). CARE Survey: Gender gaps in unpaid care, individual and social activities (2024). Sharing care, closing gender gaps: CARE Survey 2024 | European Institute for Gender Equality

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA). Sieviešu un vīriešu īpatsvars slimības pabalstu saņēmēju sadalījumā pēc darbnespējas cēloņa. (2024) Dzimumu līdztiesība: sociālā drošība | Oficiālās statistikas portāls

Budig, M. J., & England, P. (2001). The wage penalty for motherhood. American Sociological Review, 66(2), 204–225.

Correll, S. J., Benard, S., & Paik, I. (2007). Getting a job: Is there a motherhood penalty? American Journal of Sociology, 112(5), 1297–1338.

European Institute for Gender Equality (EIGE). Gender Equality Index – Gender stereotypes (2024). Latvia | Gender stereotypes | Thematic Focus | Gender Equality Index | European Institute for Gender Equality

OECD (2025), “Gender gaps in paid and unpaid work persist”, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/25a6c5dc-en.

Andrew, A., Cattan, S., Costa-Dias, M., Farquharson, C., Kraftman, L., Krutikova, S., Phimister, A., & Sevilla, A. (2021, March 12). Women much more likely than men to give up paid work or cut hours after childbirth – even when they earn more. Institute for Fiscal Studies. https://ifs.org.uk/news/women-much-more-likely-men-give-paid-work-or-cut-hours-after-childbirth-even-when-they-earn

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv