Lielākais slieksnis ir atvērties – intervija ar Ralfu Kārkliņu
Ralfs Kārkliņš bija pārliecināts, ka ar visu jātiek galā pašam. Skolā viņš bija aktīvs, labi mācījās, bija pamanīts un novērtēts, taču aiz šī šķietami veiksmīgā tēla slēpās pusaudzis, kurš arvien vairāk jutās vientuļš, nesaprasts un nomākts. Tagad viņš studē psiholoģiju, runā par mentālo veselību un cenšas citiem palīdzēt pārkāpt slieksni, kas pašam savulaik bija visgrūtākais, – atvērties.
Bailes sabojāt tēlu
Ralfs neslēpj, ka viens no lielākajiem sliekšņiem viņam bija atzīt – man ir grūti. Tas sākās ap 13–14 gadu vecumu. Viņš šo laiku sauc par smagu dzīves posmu, jo pats tolaik nesaprata, kas ar viņu notiek.
Zēna vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs. “Dzīvoju kopā ar mammu, ar tēvu kontakts bija ierobežots. Jāteic, ka arī mamma bija aizņemta ar savu dzīvi un savām lietām, nebija tik klātesoša, cik tajā brīdī man bija nepieciešams. Un tad pusaudža vecumā nāca sajūtas, ar kurām īsti nezināju, ko iesākt,” atminas Ralfs un paskaidro, ka sākumā tā bijusi ilgstoša nomāktība. “Nevis vienkārši slikts garastāvoklis, kas pāriet pēc dienas vai divām, bet sajūta, kas paliek visu laiku. Centos ar to tikt galā, taču kļuva tikai grūtāk.” Puisis meklēja cilvēkus un kompāniju, lai kaut uz brīdi varētu noslēpt vientulības izjūtu, vēlāk parādījās arī domas par paškaitējumu un pat pašnāvību, kam sekoja mēģinājums to īstenot.
Viena no retajām vietām, kur Ralfs juties pamanīts un sadzirdēts, bijusi skola. “Tur varēju sevi pierādīt akadēmiski un saņemt atzinību. Biju aktīvs, man bija labi rezultāti, un skola kļuva par vietu, kur varēju uzturēt pozitīvu priekšstatu par sevi.” Par to, kas notika viņa emocionālajā pasaulē, puisis gan nevienam nestāstīja. Kāpēc? “Baidījos atzīt, ka netieku galā. Baidījos, ka cilvēku priekšstats par mani mainīsies. Ja biju aktīvais, veiksmīgais un spējīgais jaunietis, tad kā lai atzīst, ka iekšēji jutos pavisam citādi? Gribēju saglabāt tēlu – man viss ir kārtībā, es tieku galā. Un mentālās grūtības, kā arī problēmas ģimenē šķita kaut kas tāds, kas šo tēlu varētu sabojāt.”
Drīkst pateikt – man ir grūti
Pēc piedzīvotā paškaitējuma un pašnāvības mēģinājuma Ralfa draugi no skolas un pedagogi iesaistījās un palīdzēja viņam saņemt nepieciešamo medicīnisko un psiholoģisko palīdzību. Tā skola kļuva par vienu no svarīgākajiem pusaudža atbalsta punktiem. Vēl būtiskāk šajā procesā bija tas, ka tika iesaistīti arī Ralfa vecāki. Viņš atzīst, ka tas bija pagrieziena punkts attiecībās ar mammu un tēvu, un teic, ka tagad viss esot kārtībā. “Skola gan joprojām bija mana gaišā vieta, taču pēc notikušā tā bija kļuvusi arī par vietu, kur vairs nevajadzēja slēpt to, kā es patiesībā jūtos. Atbalsts bija no pedagogiem un skolasbiedriem, un paralēli sākās psihoterapija. Pamazām sapratu, ka palīdzība nav vājuma pazīme, bet var būt sākums tam, lai atkal nostātos uz kājām. Sapratu arī, ka drīkstu pateikt – man ir grūti. Un ka tas ir normāli.”
Tagad Ralfs studē psiholoģiju. Profesionālais virziens vēl nav līdz galam izlemts, taču viens mērķis ir ļoti skaidrs – panākt, lai cilvēki justos sadzirdēti. Pēdējos gados viņš arvien vairāk aktualizē mentālās veselības jautājumus, piedalās sociālajās kampaņās un sadarbojas ar iestādēm, kas strādā šajā jomā. Psiholoģijas studijas Ralfam dod iespēju iegūt zināšanas, lai nākotnē varētu ne tikai dalīties ar savu pieredzi, bet arī profesionāli palīdzēt cilvēkiem dažādās situācijās. “Varbūt tieši mana pieredze ļāvusi tik skaidri saprast, cik svarīgi ir radīt vidi, kurā cilvēks jūtas sadzirdēts. Es ļoti labi zinu, kā ir just bailes tikt sadzirdētam, un vienlaikus – bailes palikt nesadzirdētam,” atzīstas Ralfs. Viņš uzskata – ja mēs par šīm lietām runājam un atklājamies, nākamajam var būt vieglāk spert pirmo soli un meklēt palīdzību, jo “tas ir tiešām liels slieksnis, kam jāpārkāpj, lai sāktu risināt mentālās veselības problēmas”.
Pamanīt pārmaiņas
“Nav vienas izteiktas pazīmes, pēc kuras varētu nekļūdīgi pateikt – šim jaunietim ir mentālas grūtības,” saka Ralfs, aicināts nosaukt svarīgāko, kam skolā un mājās būtu jāpievērš vērība. “Arī skaļš, aktīvs un šķietami pārliecināts jaunietis var kaut ko slēpt. Tāpat kā tas, kurš skolā labi mācās, piedalās dažādās aktivitātēs un it kā lieliski tiek ar visu galā. Katrs var iekšēji piedzīvot ļoti smagu laiku. Grūtības ne vienmēr izskatās tā, kā mēs tās iedomājamies.”
Viņaprāt, svarīgi ir, lai kāds uzklausa un apkārtējā vide ir atbalstoša, lai visi justos iekļauti, it īpaši skolā. Kā saka Ralfs, mācību iestāde daudziem jauniešiem ir otrās mājas. Ja ģimenē ir problēmas vai mājās nav drošas un atbalstošas vides, skola var kļūt par vietu, kur cilvēks ne tikai mācās, bet arī meklē sabiedrotos un atbalstu.
Brīdi padomājis, Ralfs tomēr nosauc vienu lietu, kurai vērts pievērst uzmanību, un tās ir pārmaiņas uzvedībā. “Ja cilvēks parasti ir skaļš un aktīvs, bet pēkšņi kļūst noslēgts, tas var būt signāls. Tāpat kā tas, ja mierīgs jaunietis pēkšņi sāk uzvesties citādi vai viņam parādās problēmas ar uzvedību; arī tam var būt iemesls. Katrs gadījums ir jāskatās individuāli, taču pēkšņas izmaiņas uzvedībā, noskaņojumā vai ierastajā dzīvesveidā var liecināt, ka cilvēks ar kaut ko netiek galā vai piedzīvo kaut ko jaunu un nepatīkamu.” Ralfs vēl piebilst, ka ir svarīgi apkārtējiem ne tikai redzēt bērnu, bet arī mēģināt ieraudzīt, kas ar viņu notiek.
Slieksnis, kas jāšķērso atkal un atkal
Atskatoties uz piedzīvoto, mans dzīvespriecīgais un, gribas teikt, gaišais sarunbiedrs vēlreiz uzsver, ka lielākais slieksnis, kas bija jāpārvar, ir – atvērties. “Jo cilvēks ilgāk visu tur sevī un jūtas viens, jo arvien grūtāk ir meklēt palīdzību. Pamazām rodas sajūta, ka esi vienīgais, kurš piedzīvo šādas problēmas, ka neviens cits tevi nesapratīs un ka ar visu jātiek galā pašam. Vēl jāapzinās, ka palīdzības meklēšana nav tikai viens solis, pēc kura viss dzīvē uzreiz kļūst viegli. Problēmas var būt vienā dzīves posmā, cilvēks ar tām var tikt galā, bet pēc laika dzīve var atnest nākamo pārbaudījumu. Tad atkal jāšķērso slieksnis – jāpasaka, ka nepieciešama palīdzība. Tagad es saprotu, ka tā nav sakāve. Spēja atklāties, palūgt palīdzību ir spēka pazīme – tu proti par sevi parūpēties. Ja pats to nespēj, tad ir nepieciešams atrast kādu, kurš var ieteikt, ko un kā darīt, vai vienkārši uzklausīt,” iedrošina jaunietis.
Ralfa mērķis ir turpināt runāt par mentālās veselības problēmām un palīdzēt cilvēkiem, kas ar to saskaras, tikt sadzirdētiem. “Ir svarīgi būt drosmīgam un skaļi pateikt – man ir grūti. Un tikpat svarīgi ir, lai kāds to sadzird. Manā gadījumā pēc pašnāvības mēģinājuma situāciju vairs nebija iespējams noslēpt, tāpēc iesaistījās draugi un pedagogi. Tas man deva iespēju nonākt līdz slimnīcai, kur saņēmu medicīnisko palīdzību, un vēlāk arī līdz psiholoģiskajam atbalstam. Cilvēki patiešām bija gatavi man palīdzēt, un tagad ir mana kārta palīdzēt citiem.”
Ralfs Kārkliņš ar īsiem, gaišiem, viļņainiem matiem, ģērbies tumšā uzvalka žaketē un baltā kreklā, stāv pie gaišas sienas un skatās kamerā.
Foto: no privātā arhīva
Autore: Sigita Āboltiņa


Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?
Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006
Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv
Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv
Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv
Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv
© 2026 publicētā satura visas tiesības aizsargātas.


Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.
Piekļūstamība un pieejamība
Digitālā satura piekļūstamība un fiziskā pieejamība nozīmē veidot vidi, informāciju un pakalpojumus tā, lai tos var izmantot ikviens cilvēks neatkarīgi no vecuma, veselības stāvokļa, dažādiem fiziskiem ierobežojumiem, digitālajām prasmēm vai dzīves situācijas, kurā viņš atrodas.
Iepazīsties ar kampaņas “Nolaid slieksni” piekļūstamības pamatprincipiem.
