Nolaid slieksni – intervija ar kampaņas vēstnesi Ievu Sproģi-Grigorjevu

Sliekšņi tiek būvēti jau skolās!

"Nolaid slieksni" vēstnese Ieva Sproģe-Grigorjeva vārdus vērpj tik skaisti kā meža zemeņu krellītes. Tajos nav ogu salduma, bet ir redzes zudums, sabiedrības uzliktie sliekšņi, kas neļauj dzīvot pilnvērtīgi, ikdienišķas rūpes par četriem bērniem, tas, kā slimības dēļ sadalīt mājas darbus ar vīru un kā nepazaudēt sievišķību par spīti visam.

Arī dzirdes zudums

Kad sazvanāmies, lai parunātu par visu, kas Ievai jāpārvar savas pēkšņi uzradušās diagnozes dēļ, klausulē atskan jaunas sievietes balss, un vārdus viņa vērpj tik skaisti kā meža zemeņu krellītes. Redzes problēmas Ievai sākušās pēkšņi pirms apmēram sešiem gadiem – iepriekšējā dienā ilgi strādājusi pie datora, bet nākamajā vairs nav varējusi izlasīt uzrakstīto. Papildu izmeklējumi un vizīte pie profesores rezultējās ar diagnozi pigmentozais retinīts – ģenētiski daudzveidīga iedzimtu tīklenes slimību grupa. Tika paņemts materiāls ģenētiskajām analīzēm, un pavisam nesen gaidīšana un neziņa beidzās ar ļoti retu diagnozi – Ašera sindroma 2.A tips.

“Tas nozīmē, ka zaudēju ne tikai redzi, bet arī dzirdi. Nedaudz jau to izjūtu, tāpēc man jāuzmana arī līdzsvars, jo tas vairs nav tik labs, kā veselam cilvēkam jābūt,” atklāj Ieva un paskaidro, ka, izrādās, abi viņas vecāki bijuši bojātā gēna nesēji. “Man bija 25 % iespējamība saslimt, un tas notika. Mani bērni automātiski ir šīs ģenētiskās mutācijas gēna nesēji. Nākotnē, veidojot ģimeni, mana bērna partnerim būtu ieteicams veikt ģenētisku testu, lai redzētu, kāda ir sadarbības iespēja. Lai arī slimība ir ļoti reta, var gadīties, ka mans bērns sastop cilvēku, kuram arī ir šis bojātais gēns. Latvijā apzināti kādi septiņi cilvēki ar šādu diagnozi, viņi visi veikuši ģenētisko testu, bet, pēc pasaules statistikas aprēķiniem, pie mums varētu būt līdz 100 cilvēkiem ar šādu slimību. To nav iespēju ne izārstēt, ne apstādināt.”

Jāsāk ar skolām

Ieva ar savu uzticamo suni-pavadoni Pablo pievienojusies invalīdu un viņu draugu apvienībai Apeirons un kopā ar tā saukto A komandu dodas pārbaudīt piekļūstamību dažādās sabiedriskās vietās un ēkās. Ieva puspajokam teic, ka attiecībā uz fiziskiem sliekšņiem viņai ir plašs redzesloks. “Ne tikai par tādiem, kas attiecināmi uz manu invaliditāti, bet kopumā. Esmu sapratusi, ka vislielākais slieksnis ir nevis fiziski sastopamais, bet gan prātos dzīvojošais. Liela daļa sabiedrības ar savu rīcību parāda, ka īpašā pielāgotība telpām, pasākumiem jeb piekļūstamības noorganizēšana ir labdarība, nevis normāls, pavisam parasts veikums, lai ikvienam būtu tiesības piekļūt pakalpojumam un elpot gaisu ne tikai savā mājā, bet arī sabiedriskā vietā. Piemēram, ja skatāmies uz veselu cilvēku, tad jau kāpņu ierīkošana, lai nav jālido uz piekto stāvu, arī ir labdarība. Tas ir viens un tas pats,” saka Ieva, piebilstot – visi pārējie sliekšņi ir sīkumi, jo daudzas lietas automātiski tiktu atrisinātas, mainot domāšanu. Ieva ir pārliecināta, ka jāsāk ar skolām, jo “vecu suni nepāraudzināsi, tāpēc vēstījumam ir jāsasniedz īstā mērķauditorija”. Dažādus izglītojošus seminārus par iekļaujošu vidi apmeklē daudzi, taču jau nākamajā dienā cilvēki turpina ierastās lietas, neko nemainot. “Tāpēc jāsāk ar informācijas nodošanu sākumskolās, tostarp ar mācību līdzekļu revīziju.” Pie šāda viedokļa viņa nonākusi nesen, kad palīdzēja meitai 5. klases mācībās. Sociālajās zinībās bijuši nekorekti izveidoti uzdevumi. “Tēma bija par diskrimināciju, aizspriedumiem un stereotipiem.

Uzdevumu formulējumos joprojām tiek likti uzsvari uz tādiem apzīmējumiem kā ratiņkrēsls, romu tautība, nedzirdīgs bērns bija nosaukts par kurlu un norādīts, ka viņš sazinās ar žestiem. Kāpēc mazam bērnam vispār jāraksta kaut kas tāds?! Mēs, pieaugušie, tā uzskatām, ne bērns.” Ieva arī uzskata, ka iekļaujošās izglītības programmas ir nepieciešamas, tikai pedagogi nav gatavi tādam darbam. Viņasprāt, topošo pedagogu studiju programmās vairāk jāiekļauj sociālā pedagoģija, psiholoģija. “Tad mācību process skolās notiktu mierīgākā gaisotnē, vienkāršāk un pārējie, veselie bērni vieglāk uztvertu to, ka klases vai skolas biedri drīkst būt citādi. Jo, ja viņi blakus redz izdegušus skolotājus, kas uz citādajiem bērniem paceļ balsi tikai tāpēc, ka kāds no viņiem domā, lasa vai raksta lēnāk, nespēj tik ātri izpildīt uzdevumu, tad klasesbiedriem iesakņojas priekšstats, ka šī lēnākā domāšana vai citādāka uztvere nav normāla. Tā tam nevajadzētu būt.”

Uzreiz paveicams

“Runājot par ēkām, ir spēkā likums, ka tām jābūt pieejamām, bet par to atbild tikai viens arhitekts. Ja, viņaprāt, pieejamība ir laba, lai gan realitātē tā nav, tas tik un tā netiek mainīts.” Ko darīt? Jāmaina likumdošana, nosakot, ka jebkurai peļņu gūstošai vietai, tostarp mazajiem piemājas veikaliņiem, kafejnīcām un citām, maksimāli jānodrošina piekļūstamība savam pakalpojumam un jāsaņem Apeirona vai Labklājības ministrijas akcepts, ka pieejamība tiešām ir laba. “To var izdarīt uzreiz, un tas neprasītu lielus ieguldījumus. Nedaudz sarežģītāk ir ar kultūrmantojumu, bet arī tas ir izdarāms.

Savukārt skolās pašsaprotamai lietai jābūt liftam. Nav normāli, ka mācību iestādēs, kas paredzētas cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, lifts brauc tikai līdz noteiktam stāvam, līdz ar to tiek ierobežotas iespējas izvēlēties apgūstamo izglītības programmu. Diemžēl Latvijā ir šādi piemēri,” Ieva saka. Vēl ātrāk un pavisam viegli bez papildu izmaksām realizējams veikums, kas dotu lielu pienesumu visai sabiedrībai, būtu informācijas izvietošana par pasākumu pieejamību.

“Vienalga, vai tie ir valstiski kultūras pasākumi vai privātpersonu rīkoti, bet mājaslapā pārredzamā vietā vajadzētu izvietot informāciju, kas būtu nolasāma arī ar runas funkcijas tehnoloģijām un vēstītu par to, kāda piekļūstamība ir nodrošināta un kas nav pieejams. Jābūt arī teikumam, ka cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem ir gaidīti. Ja šāda informācija ir uzrakstīta, tas ne tikai iedod zaļo gaismu, bet arī sagatavo pārējos, ka tāds cilvēks tur ir gaidīts. Tostarp ar suni-pavadoni. Dažas kultūrvides to ir jau izdarījušas. Uzlikt emblēmu, ka ar suni-pavadoni drīkst ieiet, blakus emblēmai, ka ar dzīvniekiem ieeja liegta, būtu ļoti vajadzīgi. Tas nemaksā gandrīz neko un ir paveicams uzreiz,” uzsver Ieva. Viņa pati ir liela teātrmīle un izmanto visas iespējas doties arī uz citiem kultūras pasākumiem, lai gan redzes lauks arvien samazinās. Sieviete ļoti cenšas turpināt ierasto dzīvi, tomēr atsevišķos gadījumos, kad rodas domstarpības kādā veikalā vai kafejnīcā par viņas suni-pavadoni, Ievai var apskrieties dūša. “Ar suni-pavadoni ir jāielaiž šādās vietās, bet gadās apsargi, apkalpojošais personāls, kas par to nav informēts. Un man ir jācīnās par savām tiesībām, bet tas prasa enerģiju. Tāpēc aicinu uzņēmumu vadību izglītot savu personālu. Tas ir viņu pienākums.” Ieva vēl piebilst, ka viņa vēlas panākt vismaz kaut kādu taisnīgumu pret cilvēkiem, kas ir līdzīgā situācijā, informēt sabiedrību par to, ka mēs katrs esam unikāli, tāpēc katram ir vajadzīga nedaudz atšķirīga pieeja.

Joprojām diezgan stingra

Citāda pieeja, kā paveikt kādas lietas, rasta arī Ievas ikdienā, taču, kā viņa pati saka, tās ir pavisam mazas nianses. “Mana ikdiena nav mainījusies. Ar vīru dzīvojam kopā 28 gadus, un mēs vienmēr esam spējuši pārņemt kādus pienākumus. Nav bijis tā, ka tikai es gatavoju ēst vai tīru māju, – to darām visi, arī bērni.

Protams, man nepatīk zāģēt malku un vīram – šūt, bet, ja vajag, izdarām. Man nav bijusi problēma pasūtīt būvmateriālus, melnzemi vai sarunāt meistarus. Nekas daudz nav mainījies arī tagad, kopš man ir jūtami redzes traucējumi. Tāpat esmu spējīga diezgan daudz izdarīt. Jā, tas prasa vairāk laika, pacietības, bet viss ir paveicams. Vienīgi auto nevaru vadīt, bet nav nepieciešamības, jo dzīvoju Rīgā, un sabiedriskais transports ir ērts. Vajadzības gadījumā izmantojam taksometra pakalpojumus.” Vienīgi sekot līdzi savu skolēnu sekmēm e-klasē Ieva nevar, jo vietne neesot pietiekami ērta cilvēkiem ar redzes traucējumiem. “Man vienmēr bijis priekšstats par to, ko gribu darīt, kādu gribu savu saimniecību, māju, un šis priekšstats man ir vēl joprojām, tāpēc esmu diezgan stingra,” Ieva smej, piebilstot, ka uz konstantas tīrības ievērošanu gan kļuvusi nedaudz pielaidīgāka, taču vismaz pāris telpām mājā jābūt perfekti tīrām. Sarunas beigās sieviete vēl atzīst, ka tagad finansiālais slogs gan vairāk gulstas uz vīra pleciem. “Taču nedzīvoju ar domu, ka tas tā būs vienmēr. Ir sajūta, ka šis ir laiks, kad ievelku elpu. Vēl esmu savu resursu meklējumos, kāds būtu man piemērotākais darbs, kas nestu arī pietiekamus ienākumus ģimenē. Vēl man ir sajūta, ka vīrs daudz vairāk grib iesaistīties un man palīdzēt.

Gribu uzsvērt vārdu palīdzēt, jo lietas, kas attiecas uz saimniecību, bērnu audzināšanu, nav palīdzēšana. Tas vienkārši ir jādara abiem kopīgu mērķu sasniegšanas vārdā. Bet tagad vīrs biežāk grib mani aizvest un atvest, ja man kaut kur jānokļūst, lai gan varu to izdarīt ar sabiedrisko transportu. Tāpat viņam vienmēr paticis man izvēlēties apģērbu – arī tad, kad man ar redzi viss bija kārtībā. Un man tas patīk.”

Ievas Sproģes-Grigorjevas portrets. Viņa smaida kamerā, ģērbusies melnā augstapkakles džemperī un valkā lielus ziedu formas auskarus. Fonā redzams logs un ziedu kompozīcijas uz palodzes.

Foto: no Rīgas Viļņu arhīva

Autore: Sigita Āboltiņa

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv

© 2026 publicētā satura visas tiesības aizsargātas.

Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.