Santa Skara par pusaudžu slēpto trauksmi – kā to pamanīt un palīdzēt?

Pusaudžu resursu centra pētījuma dati par pusaudžu mentālo veselību liecina – aptuveni trešdaļa jauniešu atzīst, ka saskaras ar ilgstošu nomāktību un depresijas pazīmēm. Tas liecina, ka, no vienas puses, jaunieši ir gatavi atklātāk runāt par savām mentālajām problēmām, no otras, ne ģimene, ne skola nav gatava šādas situācijas atpazīt un risināt.

Biedrības “Skalbes” klīniskā un veselības psiholoģe Santa Skara, vērtējot šo situāciju, uzsver, ka pieaugošie rādītāji neliecina par mūsdienu jaunatnes netipisku trauslumu vai zemāku psiholoģisku noturību, bet varētu būt saistīti arī ar lielāku gatavību atklātāk runāt par savu pašsajūtu. Vienlaikus jāsaprot ārējie apstākļi, kas šo trauksmi pastiprina. Joprojām jūtamas pandēmijas sekas, globālo notikumu kontekstā satraukumu izraisa aktuālās sabiedrības drošības problēmas, sociālo tīklu alternatīvā realitāte – tas ir nopietns pārbaudījums arī pieaugušajiem, bet pusaudžiem, kuriem vēl attīstās identitāte un emociju regulācijas prasmes, šie apstākļi var radīt papildu psiholoģisko slodzi un palielināt emocionālo grūtību risku

Nemanāmā trauksme aiz teicamnieka fasādes

Psiholoģijā tiek lietots apzīmējums “smaidošā depresija”, kad cilvēks ārēji funkcionē nevainojami – apmeklē skolu, iet uz treniņiem, satiek draugus un smaida –, kamēr iekšēji piedzīvo smagas emocionālas sāpes. Kā skaidro Santa Skara, šāda uzvedība no jaunieša prasa milzīgu piepūli un resursus, tāpēc ilgstoši pilnībā noslēpt problēmas visās ikdienas situācijās var būt sarežģīti. Laika gaitā, visticamāk, parādīsies signāli, kurus varētu pamanīt vērīgi un ieinteresēti cilvēki.

Ar šādu slēptu krīzi pusaudža gados saskārās kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnesis Ralfs Kārkliņš, kurš tagad pats studē psiholoģiju. Pēc vecāku šķiršanās palicis viens un izjūtot aizvien lielāku vientulību un nomāktību, viņš glābiņu meklēja sasniegumos skolā. Ralfs atceras, ka lielākais šķērslis bija bailes sabojāt savu uzbūvēto tēlu. “Baidījos atzīt, ka netieku galā. Baidījos, ka cilvēku priekšstats par mani mainīsies. Ja biju aktīvais, veiksmīgais un spējīgais jaunietis, tad kā lai atzīst, ka iekšēji jutos pavisam citādi? Gribēju saglabāt tēlu – man viss ir kārtībā, es tieku galā. Un mentālās grūtības, kā arī problēmas ģimenē šķita kaut kas tāds, kas šo tēlu varētu sabojāt.” Nespējot atrast izeju, Ralfs nonāca līdz paškaitējumam un pašnāvības mēģinājumam, un tikai tad apkārtējie pamanīja notiekošo un varēja sniegt atbalstu.

Santa Skara atgādina – emocionālo sāpju slāpēšana ar destruktīvu rīcību, tostarp paškaitējumu, ir ārkārtīgi bīstama. “Ja jaunietis tā mēģina atrast veidu, kā mazināt emocionālās sāpes, ir svarīgi, lai šī jaunā uzvedība smadzenēs nenostiprinās. Smadzeņu līmenī notiek neiroplastiskas pārmaiņas, atkārtojot noteiktu uzvedību, var nostiprināties ar to saistītie neironu savienojumi. Un smadzenes vārda tiešā nozīmē mācās. Tās it kā saprot – o, šis man palīdzēja, tātad tas ir risinājums, kas kaut kādā mērā palīdz mazināt sāpes, un, ja es vairākas reizes atkārtoju šo uzvedību, tā arvien vairāk var nostiprināties.

Ko darīt vecākiem?

Kā pieaugušie var pamanīt, ka pusaudzim ir šādas problēmas? Santa Skara uzsver: “Ir jāpievērš uzmanība ikdienas niansēm – miega režīma vai apetītes izmaiņām, noslēgtībai, motivācijas zudumam vai neierastiem kavējumiem skolā.” Arī Ralfs Kārkliņš atzīst – svarīgākais signāls ir pēkšņas pārmaiņas. “Ja cilvēks parasti ir skaļš un aktīvs, bet pēkšņi kļūst noslēgts, tas var būt signāls. Tāpat kā tas, ja mierīgs jaunietis pēkšņi sāk uzvesties citādi vai viņam parādās problēmas ar uzvedību; arī tam var būt iemesls. Katrs gadījums ir jāskatās individuāli, taču pēkšņas izmaiņas uzvedībā, noskaņojumā vai ierastajā dzīvesveidā var liecināt, ka cilvēks ar kaut ko netiek galā vai piedzīvo kaut ko jaunu un nepatīkamu.”

Vienlaikus psiholoģe atgādina, ka pusaudža uzticēšanos nevar pieprasīt pēkšņi un ar spēku. “Pusaudžu vecums ir ļoti īpatnējs. Tas ir vecums, kad vecāku autoritātes nozīme mainās un arvien lielāku nozīmi iegūst vienaudži. Būtiski ir šīs attiecības veidot atklātu sarunu veidā – mazliet vairāk, nekā tikai: kā tev iet? Tas neprasa daudz laiku. Vecāki bieži vien domā – man nav tam laika. Bet patiesībā tas ir par kvalitāti, nevis kvantitāti. Pajautāt: kas labs šodien notika? Attiecības ir jāsāk veidot jau agrīnā vecumā, pēkšņi izveidot savstarpēju uzticību ar pusaudzi ir grūti.”

Psiholoģe uzsver, ka bērni mācās no tā, kā pieaugušie paši tiek galā ar stresu un trauksmi. “Ja pieaugušais savas problēmas slēpj un nerunā par emocijām, arī pusaudzis var pārņemt šādu uzvedības modeli. Uzticēšanās ir divvirzienu ceļš – pusaudzim ir vieglāk uzticēties, ja viņš jūt uzticēšanos arī no pieaugušo puses. Tam ne vienmēr jābūt kādam no vecākiem – pusaudža dzīvē izšķirošs var izrādīties kaut vai viens uzticams pieaugušais, piemēram, treneris vai pedagogs, pie kura jaunietis jūtas droši un uzklausīts.”

Risinājumu meklējumi

Meklējot risinājumus, kā šo situāciju mainīt, Santa Skara norāda uz trūkumiem atbalsta pēctecībā. Ja vispārizglītojošajās skolās atbalsta personāls bērniem ar mācīšanās grūtībām, piemēram, disleksiju vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), kļūst pieejamāks, tad profesionālās izglītības iestādēs šāda atbalsta pieejamība ne vienmēr tiek nodrošināta. Līdz ar to ir risks, ka jaunieši, nesaņemot nepieciešamo atbalstu, saskaras ar papildu grūtībām mācību procesā un var pat priekšlaikus pārtraukt mācības, lai gan ar atbilstošu pieeju viņu potenciāls konkrētās jomās varētu būt ļoti augsts.

Tāpat psiholoģe aicina mainīt aizspriedumus par skolas psihologu kā soda institūciju, kur nosūta tikai pēc pārkāpumiem. Psiholoģiskajam atbalstam ir jākļūst par pašsaprotamu ikdienas prasmju apguvi – kā regulēt emocijas, risināt konfliktus un veidot veselīgas attiecības.

Kā vienu no būtiskiem soļiem profilaksē Santa Skara uzsver regulāru tālākizglītību visiem, kuru darbs ikdienā saistīts ar bērniem. “Man ļoti gribētos redzēt, ka periodiski tiek atsvaidzinātas zināšanas bērnu psiholoģijā, lai pedagogi, treneri un citi jomu pārstāvji būtu informēti par jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem bērnu attīstības un audzināšanas jomā. Mēs nevaram dzīvot šodien un domāt kategorijās – manā laikā bija tā, un tas ir pareizi. Mums ir jāiet līdzi laikam. Līdzīgi kā ārstiem, kā psihologiem, psihoterapeitiem, arī skolotājiem, bērnudārza audzinātājiem, treneriem būtu nepieciešama sistemātiska zināšanu atjaunošana un jaunu zināšanu iegūšana.”

Ralfs Kārkliņš uzsver, ka galvenais uzdevums ir palīdzēt jauniešiem pārkāpt slieksni un lūgt palīdzību. “Jo cilvēks ilgāk visu tur sevī un jūtas viens, jo arvien grūtāk ir meklēt palīdzību. Pamazām rodas sajūta, ka esi vienīgais, kurš piedzīvo šādas problēmas, ka neviens cits tevi nesapratīs un ka ar visu jātiek galā pašam. Tagad es saprotu, ka tā nav sakāve. Spēja atklāties, palūgt palīdzību ir spēka pazīme – tu proti par sevi parūpēties. Ir svarīgi būt drosmīgam un skaļi pateikt – man ir grūti. Un tikpat svarīgi ir, lai kāds to sadzird.”

Santa Skara ar gariem, gaišiem matiem, kas saņemti astē pār vienu plecu, ģērbusies melnā blūzē, stāv uz gaiša fona un skatās kamerā.

Attēla apraksts zemāk tekstā
Attēla apraksts zemāk tekstā

Kur ziņot, ja esi piedzīvojis vai novērojis diskrimināciju?

Bezmaksas atbalsta tālrunis, ja esi saskāries ar pāridarījumu: 116006

Tiesībsarga birojs – tālrunis: 67686768 vai 25576154, e-pasts: tiesibsargs@tiesibsargs.lv

Valsts darba inspekcija – tālrunis: 67186522, e-pasts: vdi@vdi.gov.lv

Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” – tālrunis: 116123, e-pasts: skalbes@skalbes.lv

Valsts policija – tālrunis: 112, e-pasts: pasts@vp.gov.lv

© 2026 publicētā satura visas tiesības aizsargātas.

ESF+ logo un NAP2027 logo un Labklājības ministrijas logo
ESF+ logo un NAP2027 logo un Labklājības ministrijas logo

Kampaņu “Nolaid slieksni” īsteno Labklājības ministrija ESF+ projekta Nr. 4.3.4.3./1/24/I/001 “Izvērtējumi pierādījumos balstītas sociālās politikas pilnveidei” ietvaros.

Piekļūstamība un pieejamība

Digitālā satura piekļūstamība un fiziskā pieejamība nozīmē veidot vidi, informāciju un pakalpojumus tā, lai tos var izmantot ikviens cilvēks neatkarīgi no vecuma, veselības stāvokļa, dažādiem fiziskiem ierobežojumiem, digitālajām prasmēm vai dzīves situācijas, kurā viņš atrodas.

Iepazīsties ar kampaņas “Nolaid slieksni” piekļūstamības pamatprincipiem.